Tāpat jau nav vērts… bet varbūt tomēr…
Ir 21 gs. un mums ir šķietami viss – pārticība, iespēja mācīties un apgūt praktiski visu, ko sirds vēlas, mums ir ļoti liela brīvība attiecībās – var precēties un šķirties neskaitāmas reizes, var dzīvot bez precēšanās u.t.t, bet tik un tā ļoti daudzi no mums strādā darbu, kas nepatīk un paliek attiecībās, kas ir vairāk degradējošas, nekā prieku nesošas. Kāpēc?
Lai atbildētu uz šo jautājumu, vispirms izstāstīšu jums pasaku par ceriņu.
Reiz dzīvoja vīrs un sieva, kas nesen bija apprecējušies un iekārtojuši māju un tagad ilgojās pēc bērna. Kādā dienā, kad tie sēdēja pie savas mājas un runāja par to, cik labi būtu, ja viņiem būtu mazulis, nolaidās putnēns un iedeva tiem sēkliņu sacīdams –
- Ja iesēsiet šo sēkliņu auglīgā augsnē, no tās izaugs brīnišķīgs bērns!
Vīrs ar sievu nopriecājās, paņēma sēkliņu un darīja kā bija vēlēts. Un sēkla tiešām sāka augt.
- Tas būs mūsu ozols – vīrs teica, kad mazais asniņš drosmīgi pacēlās virs zemes.
- Paskat, paskat – kāds stiprs stumbrs! – viņam piebalsoja sieva
- Tikai lapas tādas parastas – nemaz nelīdzinās ozola lapām – šaubīgi noteica vīrs
- Nekas, mīļais, tās vēl tikai pirmās lapas – tad redzēsi, ar laiku tās būs kā ozolam – mierināja sieva
Mazais stādiņš to dzirdot nobijās un ar bailēm gaidīja nākošās lapiņas parādīšanos, bet lai kā viņš centās, arī tā bija parasta lapiņa. Ko gan darīt – viņš izmisis domāja, bet nespēja atrast atbildi un sāka raudāt.
- Kāpēc tu raudi? – ievaicājās garām lienošs gliemezis
Un stādiņš izstāstīja savu bēdu stāstu
- Es tev varu palīdzēt – pieteicās gliemezis un ķērās pie darba.
Tas apgrauza stādiņa lapas ozola lapas formā. Tas bija sāpīgi, bet stādiņš bija ar mieru paciest, lai tikai atkal redzētu savus vecākus priecājamies. Nepagāja ilgs laiks, kad abi vecāki atkal atnāca apraudzīt mazo stādiņu un to ieraugot, priekā iesaucās
- Redzi, es jau teicu, viņš tiešām ir ozols!
Tā gāja laiks, gliemezis cītīgi darīja savu darbu apgraužot lapas un jaunos dzinumus, bet mazais stādiņš pacieta visas sāpes, jo ticēja, ka tas liks vecākiem priecāties. Bet ar laiku prieka vecāku sejās kļuva arvien mazāk un mazāk, līdz kādu dienu viņš dzirdēja vīru sakām:
- Paklau, man liekas, ka mūsu ozols tāds vārgs, kaut kas ar viņu nav labi
- Jā – piekrita sieva – man arī liekas, ka mūsu bērns nav izdevies, bet nekas, gan jau mums būs vēl citi bērni
Un kopš tā laika stādiņš viņus vairs neredzēja. Viņš turpināja gaidīt un joprojām ļāva gliemezim apgrauzt tā lapas un jaunos dzinumus. Bet vecāki vairs nenāca. Līdz kādā pavasarī vairs neatnāca arī gliemezis. Stādiņš nobijās, ka viņu tādu neglītu kāds redzēs un aizslēpās aiz ievu krūma, kas nu jau bija izaudzis krietni liels un labprāt paslēpa savu kaimiņu.
Tā gāja laiks līdz kādā dienā pie ceriņa saknēm atripoja bumba un tai pakaļ atskrēja maza meitene ar divām jaukām biželēm.
- Tēti, tēti, nāc paskaties ko es atradu – iesaucās meitene ieraugot mazo kuplo krūmiņu.
Stādiņš nobijās un aizvēra acis baidoties, ka ieraudzīs viņa neglītumu. Bet pat ar ciet acīm tas juta kā lēni, bet nenovēršami viņam tuvojas soļi.
- Tu re kā – es nemaz nezināju, ka mums sētā aug arī ceriņš! Viņam droši vien trūkst saules, tāpēc tas nezied. Būs jāiestāda pie vārtiem, tur tam būs daudz vietas kur augt!
- Jā, tēt, pārstādīsim viņu! Tas būs mans ceriņš, jo es to atradu! Es viņu laistīšu un rūpēšos par viņu!
Ceriņš neticēja savām ausīm! Vai tā var būt taisnība? Vai tiešām viņi runāja par viņu?
Kopš tā laika ir pagājuši vairāki gadi. Meitene jau ir izaugusi liela, bet viņas ceriņš rūpīgi kopts un laistīts joprojām aug pie vārtiem un sagaida savu saimnieci ikreiz, kad tā nāk mājās. Un katru pavasari iepriecina to ar veselu klēpi skaistu ziedu ķekaru! `
Es kā astrologs zinu, ka bērns nepiedzimst kā balta lapa – tieši tāpat kā ceriņa sēklā ir ielikta spēja izaugt par ceriņu, arī bērnā jau ir ielikti gan viņa unikālie talanti un spējas, gan bailes, grūtības un pretrunas. Ideāli, protams, būtu, ja visi bērni piedzimtu integrētiem vecākiem, kas ir spējīgi pamanīt un ļaut bērnam izkopt tieši tos talantus, kas viņam ir no dabas doti. Bet diemžēl reālajā dzīvē šādi ideāli gadās reti. Bieži katrā ģimenē ir savi pieņemtie standarti, savi uzstādījumi par to, kas ir labi un kas nav labi. Tāpēc te bērna piedzimšana ir kā loterija – ja bērnam paveicas, tas piedzimst ar tiem talantiem, kas konkrētajā ģimenē ir cieņā, ja nepaveicas, tad diemžēl bērns jūtas kā ceriņš pasakas sākumā.
Bērnam vecāka mīlestība ir vajadzīga, pat, ja vecākiem viņš nav svarīgs, tāpēc, lai to iegūtu, bērns darīs visu iespējamo – pielāgosies, izliksies, cīnīsies. Pat, ja vecāki bērnam neko nepārmet un tiešā veidā nenorāda, ka ir vīlušies, bērns to tāpat jūt. Viņš pamana tās lietas, par ko vecāki ir sajūsmināti un tās lietas, par vecāki saka – ak šausmas! Un, ja aiz šī - ak šausmas, slēpjas bērna talants, tas visdrīzāk tā arī paliek nenovērtēts ne no vecākiem, ne no paša bērna. Un viņš sāk nīkuļot tieši tāpat kā ceriņš – viņš nav atklājis pats savus talantus un nespēj būt arī tas, ko vecāki no viņa sagaida.
Piemēram – ar praktiskām un organizatoriskām spējām apveltīts bērns aug ģimenē, kur vecākiem nav pieticis drosmes piepildīt savus sapņus un tie no maza vecuma staipa bērnu pa pulciņiem cenšoties panākt, lai bērns piepilda viņu nepiepildītās cerības.
Vai bērns aug ģimenē, kur cieņā drosme, spēks un spēja uzvarēt, un tāpēc bērna empātija un jūtīgums tiek uztverti kā vājība, ko vajag izlabot.
Vai māksliniecisks bērns aug ģimenē, kur visa vara ir tā vecāka rokās, kas labi pelna darot praktisku darbu, bet otrs, vairāk mākslinieciskais vecāks, ir nelaimīgs un finansiāli atkarīgs.
Vai ar prāta spējām apveltīts dēls aug ģimenē, kur māte saka – ak šausmas, par vīru, kas ir gudrs un spējīgs savā darbā, bet nespējīgs salabot virtuves krānu, vai mīloša un strādīga meita aug ģimenē, kur sievietes vērtība ir tikai izskatā.
Bērns savā dzimtajā ģimenē pavada vismaz 20 gadus, tas ir pietiekams laiks, lai radītu viņā pārliecības, kas ir labi un kas nav labi. Un, ja šīs pārliecības nav saskaņā ar viņa iekšējo būtību, viņš visbiežāk atrod darbu un attiecības, kas pret viņa iekšējām vērtībām izturas tieši tā, kā viņš pret tām izturas pats. Tātad, ja bērns pats tic, ka viņš kā ceriņš nav vērtīgs, tad ieiet darbā un attiecībās, kas sagaida no viņa ozolu. Skumji tikai, ka, lai kā viņš censtos, viņš nav arī spējīgs kļūt par izcilu ozolu un tā arī dzīvo ar pārliecību, ka ir pelnījis tādu attieksmi.
Vai to var mainīt? Jā, ja vien pats cilvēks ir gatavs noticēt pats sev. Protams, jo vēlāk cilvēks atjēdzas, jo mazāk iespēju ir palicis – ar to diemžēl ir jārēķinās. Bet, tik un tā man šķiet – nekad nav par vēlu vismaz pamēģināt!