Mums katram ir talanti un spējas - kaut kas, kas izdodas viegli un izcili labi. Un mums katram ir arī sfēras, kurās mēs nejūtamies tik droši. Šajās sfērās mēs cenšamies sevi aizsargāt, bieži pat paši to neapzinoties.  Šīs sēras viegli var atpazīt pēc mūsu reakcijas uz kritiku. Ir kritiskas piezīmes, ko mēs spējam uztvert viegli, nezaudējot humora sajūtu, bet ir kritika, kas aizskar mūs dziļi un humora sajūta pazūd, pat ja mēs spējam to pieņemt ar uzlīmētu smaidu, lai neviens nezinātu, cik sāpīgi mums tas ir.  Tas ir viens no aizsardzības veidiem - parādīt pasaulei tieši pretējo - ja jūtamies vāji, gribam, lai pasaule redz mūs stiprus, ja jūtamies dumji, cenšamies spīdēt ar savām zināšanām, ja jūtamies niecīgi, cenšamies sasniegt kaut ko, lai mūs novērtētu.  Dažreiz mēs aizsargājam sevi izvairoties no tām sfērām kurās var atklāties mūsu vājās vietas sakot - mani tas vispār neinteresē. Piemēram nepiedalamies sacensībās tāpēc vien, ka mums ir bail zaudēt.  Vēl viens aizsardzības veids ir - atrast līdzīgus trūkumus citos. Tad šis cits kļūst par grēkāzi - mēs viņu aprunājam, kritizējam vai kā citādi cenšamies panākt lai visi redz, ka šis trūkums piemīt tam otram, nevis mums un gūstam īslaicīgu mierinājumu, ka esam labāki.  Bet tas viss visdrīzāk nemaina mūsu iekšējo sajūtu. Kā multiplikācijas filmā par zvirbulēnu, kas pārvērtās par pūķi. Mazā zvirbulēna sirsniņā bailes palika tik un tā.  Ko darīt?